gerbonis
Labklājības ministrija
Vājredzīgajiem - Lielie burti
  •  
  •  
  •  

 

  • Vardarbības pret bērniem novēršanai

METODISKIE IETEIKUMI
BĀRIŅTIESĀM UN PAGASTTIESĀM
VARDARBĪBAS PRET BĒRNIEM NOVĒRŠANAI

Bāriņtiesu un pagasttiesu (turpmāk- bāriņtiesu) pienākumus un tiesības vardarbības pret bērniem novēršanai un  palīdzības nodrošināšanai bērnam, kurš cietis no vardarbības nosaka:

  • Latvijas Republikas Civillikums (turpmāk- Civillikums);
  • likums „Par bāriņtiesām un pagasttiesām";
  • Bērnu tiesību aizsardzības likums;
  • Ministru kabineta 1996.gada 26.marta noteikumi Nr.80 „Bāriņtiesu un pagasttiesu darbības noteikumi";
  • Ministru kabineta 1999.gada 8.jūnija noteikumi Nr.208  „Kārtība, kādā bērnam, kurš cietis no prettiesiskām darbībām, sniedzama nepieciešamā palīdzība".

1.  Informēšana par vardarbību pret bērnu

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 73.panta pirmajā daļā paredzēts, ka katra iedzīvotāja pienākums ir sargāt savu un citu bērnu drošību, ne vēlāk kā tajā pašā dienā ziņot policijai, bāriņtiesai vai citai bērnu tiesību aizsardzības institūcijai par jebkādu vardarbību pret bērnu vai citādu viņa apdraudējumu, vai viņa tiesību pārkāpumu.

Vardarbības sekas, ja tā netiek savlaicīgi atklāta un pārtraukta, ir ne tikai tā fiziskā vai emocionālā trauma, ko bērns iegūst. Bērnībā pārdzīvotās vardarbības sekas var izpausties arī vēlāk, bērnam kļūstot pieaugušam, kā nespēja pilnvērtīgi sociāli funkcionēt, un bieži vien kļūstot par vardarbības izdarītāju pret saviem bērniem. Tāpēc ir ļoti svarīgi rūpīgi izvērtēt visus gadījumus, kad bāriņtiesai tiek ziņots par iespējamu vardarbību pret bērnu un nekavējoties veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai vardarbību novērstu un bērns saņemtu nepieciešamo palīdzību.

Saņemot ziņas par iespējamu vardarbību pret bērnu, bāriņtiesas pienākums ir nekavējoties pārbaudīt šo informāciju. Atbilstoši  Ministru kabineta 1996.gada 26.marta noteikumu Nr.80 „Bāriņtiesu un pagasttiesu darbības noteikumi" 24.punktā paredzētajam, ja bāriņtiesai tiek sniegta mutiska informācija (arī anonīma) par nepieciešamību nodrošināt nepilngadīgas personas interešu aizstāvību, informācija fiksējama protokolā un tūlīt veicama tās pārbaude.

Informācijas pārbaudīšanai bāriņtiesai jāiztaujā bērns, kaimiņi, pedagogi, mediķi, citas personas, kuras kontaktējas ar bērnu vai viņa ģimeni, vecāki. Tas, ka bērns sarunā ar bāriņtiesas darbinieku neapstiprina vardarbību, nenozīmē, ka viņš nav no tās cietis. Iespējams, ka bērns ir iebaidīts vai neuzticas pieaugušajiem.

Ja pēc informācijas pārbaudīšanas bāriņtiesai rodas pamatotas aizdomas par iespējamo vardarbību, tai nekavējoties jāziņo par to policijai, pievienojot iesniegumam pārbaudes lietā esošos dokumentus vai to kopijas.

2. Vardarbība ģimenē

Šo ieteikumu izpratnē ar ģimeni saprot  personas, ar kurām bērnu saista radniecības vai emocionālas saites (vecāki, vecvecāki, citi radinieki, aizbildņi, audžuģimene).

Ja ir aizdomas par to, ka ģimenē vardarbīgi izturējušies pret bērnu, jāņem vērā, ka ģimenes locekļi bieži vien vardarbības faktu noliedz. Tādā gadījumā liela nozīme, lai pārliecinātos par to, vai bērns tiešām cietis no vardarbības, ir psihologa vai profesionāla sociālā darbinieka atzinumam.

Šāds atzinums tiek sniegts pēc vecāku lūguma vai bāriņtiesas pieprasījuma, ja tā pieņēmusi lēmumu par aprūpes tiesību atņemšanu vecākiem. Taču tajos gadījumos, kad nepieciešams iegūt informāciju, kas varētu pamatot aizdomas par vecāku vardarbību pret bērnu, atbilstoši likuma „Par bāriņtiesām un pagasttiesām" 15.panta 7.punktā noteiktajam, bāriņtiesa var pieņemt lēmumu par bērna nosūtīšanu pie psihologa pirms lietas par aprūpes tiesību atņemšanu izskatīšanas.

Instrukcijas par sociālās rehabilitācijas pakalpojumu nodrošināšanu dzīvesvietā bērnam, kurš cietis no prettiesiskām darbībām, kas apstiprināta ar labklājības ministra 1999.gada 14.decembra rīkojumu Nr.409, pielikumā pievienota psihologa vai sociālā darbinieka atzinuma veidlapa.

  Atzinumā speciālists norāda:

1. vai bērns cietis no vardarbības ģimenē vai ārpus ģimenes;

2. vardarbības veidu (emocionāla, fiziska, seksuāla vardarbība, vecāku nolaidība);

3. vai ir psiholoģikās traumas pazīmes;

4. nepieciešamos rehabilitācijas pasākumus;

5. vai rehabilitācija jāsaņem dzīvesvietā vai rehabilitācijas institūcijā;

6. vai nepieciešams, lai kopā ar bērnu sociālās rehabilitācijas institūcijā uzturas kāds no ģimenes locekļiem vai persona, kas bērnu aprūpē.

Ja sarunas laikā ar bērnu vai no citiem informācijas avotiem  kļūst skaidrs, ka bērns cietis no vardarbības, bāriņtiesai nekavējoties jāgādā par bērna drošību. Ja bāriņtiesas priekšsēdētājs secina, ka atrašanās pie vecākiem vai atgriešanās mājās pēc sarunas ar priekšsēdētāju vai bāriņtiesas locekli, kurā bērns ir pastāstījis par vardarbību, var apdraudēt bērna veselību vai dzīvību, priekšsēdētājs ir tiesīgs nekavējoties pieņemt vienpersonisku lēmumu par aprūpes tiesību atņemšanu vecākiem. Tādā gadījumā bērns nogādājams drošībā (audžuģimenē, pie radiniekiem, ja nepieciešams- slimnīcā) un viņam sniedzama nepieciešamā palīdzība:

1) ja tas nepieciešams, neatliekamā medicīniskā palīdzība vai veselības aprūpes pakalpojumi;

2) sociālās rehabilitācijas pakalpojumi.

Sarunā ar bērnu, kurā viņš pastāsta par vardarbību, svarīgi bērnam pateikt, ka:

1) bērns nav vainīgs pie tā, kas ar viņu noticis;

2) arī citi bērni nonākuši līdzīgās situācijās;

3) bāriņtiesa nodrošinās, lai vardarbība tiktu pārtraukta vai neatkārtotos un bērns saņemtu nepieciešamo palīdzību.

Ja bāriņtiesa konstatē, ka bērns cietis no vardarbības ģimenē, bet nav nepieciešams bērnu šķirt no vecākiem, jo bērna dzīvība vai veselība nav apdraudēta, bāriņtiesa nekavējoties informē sociālo dienestu par nepieciešamību veikt darbu ar vecākiem un sadarbībā ar sociālo dienestu gādā, lai bērns saņemtu nepieciešamo sociālo rehabilitāciju. Bāriņtiesa patur šādu ģimeni uzskaitē un veic regulāras pārbaudes, lai novērtētu situāciju ģimenē, kā arī sadarbojas ar sociālo dienestu un speciālistiem sociālās rehabilitācijas institūcijā. Lai varētu plānot, cik bieži veicamas pārbaudes, bāriņtiesai jāvienojas ar sociālo dienestu par sadarbību šīs problēmas risināšanā un katras institūcijas veicamajām darbībām.

Ja bāriņtiesa konstatē, ka bērna veselība vai dzīvība ir apdraudēta, tā pieņem lēmumu par aprūpes tiesību atņemšanu vecākiem, kā arī nekavējoties informē policiju. Par aprūpes tiesību atņemšanu sīkāka informācija pieejama Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāta 2003.gada 29.oktobrī apstiprinātajos Metodiskajos ieteikumos bāriņtiesām un pagasttiesām par aprūpes tiesību atņemšanu un atjaunošanu.

Ja vecāki pret bērnu izturējušies sevišķi cietsirdīgi vai nežēlīgi, bāriņtiesa izvērtē nepieciešamību tūlīt pēc lēmuma par aprūpes tiesību atņemšanu, nenogaidot sešu mēnešu termiņu, iesniegt prasību tiesā par aizgādības tiesību atņemšanu vecākiem.

Ja bāriņtiesa atjauno aprūpes tiesības vecākiem, kuri pirms tam vardarbīgi izturējušies pret bērnu, ģimene vismaz gadu paturama bāriņtiesas kontrolē, pirmajā mēnesī apsekojot ģimeni ne retāk kā divas reizes nedēļā, pēc tam pakāpeniski palielinot intervālu starp apsekošanām. Apsekošanas laikā īpaša uzmanība jāpievērš bērna uzvedībai, viņa attiecībām ar vecākiem. Visa apsekošanas laikā iegūtā informācija fiksējama apsekošanas aktā.

Lai novērstu iespējamo aizbildņa vai viņa ģimenes locekļu vardarbību pret bērnu, apsekojot aizbildņa ģimeni, obligāti kādam no bāriņtiesas locekļiem jārunā ar bērnu divatā, bez aizbildņa kātbūtnes, un  jānoskaidro bērna viedoklis, kā bērns jūtas aizbildņa ģimenē, vai nav kādas problēmas attiecībās ar aizbildni vai kādu no aizbildņa ģimenes locekļiem.

Lai noskaidrotu bērna viedokli, vēlams tikties viņam ierastā vidē- mājās, skolā, bērnudārzā.

3.Vardarbība ārpus ģimenes

Ja bērns cietis no citu personu vardarbības, bāriņtiesai, atbilstoši Ministru kabineta 1999.gada 8.jūnija noteikumu Nr.208  „Kārtība, kādā bērnam, kurš cietis no prettiesiskām darbībām,  sniedzama nepieciešamā palīdzība" 5.punktā noteiktajam, jāinformē bērna vecāki vai aizbildņi par iespējām saņemt rehabiltācijas pakalpojumus un kārtību, kādā šie pakalpojumi tiek sniegti, kā arī jāseko rehabilitācijas procesam līdz tas noslēdzies un bērnam pēc iespējas novērstas vardarbībā gūtās traumas sekas.

Bāriņtiesas uzdevums ir pārliecināties, vai vecāki veikuši visas nepieciešamās darbības, lai bērns saņemtu palīdzību- aizveduši bērnu pie psihologa vai sociālā darbinieka atzinuma sniegšanai un tālāk griezušies sociālajā dienestā, iesnieguši tur nepieciešamos dokumentus, lai bērns saņemtu no valsts budžeta finansētos sociālās rehabilitācijas pakalpojumus dzīvesvietā vai īpašā rehabilitācijas institūcijā.

Sociālajā dienestā jāiesniedz:

  1. iesniegums,

  2. psihologa vai sociālā darbinieka atzinums,

  3. izraksts no bērna medicīniskās kartes par saņemto ārstēšanu un medicīnisko rehabilitāciju, ja tāda sniegta.

Ja vecāki nav izpildījuši speciālistu norādījumus, bāriņtiesai jāizskaidro vecākiem viņu pienākumi, taču, ja tas nedod pozitīvus rezultātus, jāpieņem lēmums par bērna nosūtīšanu attiecīgi pie psihologa, ārsta vai cita speciālista.

Kopsavilkums

Saņemot informāciju par vardarbību pret bērnu ģimenē, bāriņtiesa:

1. Pārbauda informāciju;

2. Pamatotu aizdomu gadījumā ziņo par vardarbību policijai;

3. Gādā par bērna drošību:

3.1. lemj par nepieciešamību atņemt aprūpes tiesības vecākiem;

3.2. lemj par ārpusģimenes aprūpi, ievietojot bērnu audžuģimenē, ieceļot aizbildni, ievietojot bērnu ārpusģimenes aprūpes institūcijā;

4. Gādā, lai bērns nekavējoties saņemtu nepieciešamo palīdzību:

4.1. nepieciešamības gadījumā medicīnisko palīdzību;

4.2. nosūta bērnu uz konsultāciju pie psihologa vai sociālā darbinieka atzinuma saņemšanai (ja tas nav saņemts jau 1.posmā, pārbaudot informāciju);

4.3. ja bērnam nav iecelts aizbildnis, iesniedz pašvaldības sociālajā dienestā nepieciešamos dokumentus sociālās rehabilitācijas saņemšanai;

4.4. ja nepieciešams, pavada bērnu uz sociālās rehabilitācijas institūciju.

  Ja bērns cietis no citu personu vardarbības, bāriņtiesa:

1. Informē vecākus par iespējām saņemt palīdzību (ārstēšanu, medicīnisko un sociālo rehabilitāciju);

2. Raugās, lai vecāki:

2.1. nepieciešamības gadījumā grieztos pēc medicīniskās palīdzības;

2.2. aizvestu bērnu pie psihologa vai sociālā darbinieka atzinuma saņemšanai;

2.3. iesniegtu sociālajā dienestā nepieciešamos dokumentus sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanai;

2.4. nogādātu bērnu pie sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzēja (aizvestu uz stacionāru vai vestu uz konsultācijām pie psihologa vai psihoterapeita).