gerbonis
Labklājības ministrija
Vājredzīgajiem - Lielie burti
  •  
  •  
  •  

 

INFORMATĪVAIS  ZIŅOJUMS
Latvijas nostāja Eiropas Savienības Nodarbinātības,
sociālās politikas, veselības un patērētāju lietu ministru padomes
2012.gada 17.februāra sanāksmē izskatāmajos jautājumos

I Sanāksmes darba kārtība

2012.gada 17.februārī Briselē (Beļģija) notiks Eiropas Savienības (turpmāk - ES) Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju lietu ministru padomes (turpmāk - Padome) sanāksme, kuras darba kārtībā ir iekļauti šādi jautājumi:

1) Sievietes uzņēmumu valdēs;

2) „ES-2020" stratēģija:

a) Ikgadējais izaugsmes ziņojums un Vienotais nodarbinātības ziņojums Eiropas semestra kontekstā:
i) Padomes secinājumu projekts par darbības prioritātēm nodarbinātības un sociālās politikas jomā: politiskā vadība 2012.gadā,
ii) Priekšlikums Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm,

b) Sociālās aizsardzības komitejas 3.ziņojums par ekonomiskās krīzes sociālajām sekām un notiekošo fiskālo konsolidāciju.

II Latvijas nacionālā pozīcija

1)      Sievietes uzņēmumu valdēs

Eiropas Komisija (turpmāk - Komisija) 2011. gadā aktualizēja jautājumu par sieviešu līdzdalību ekonomisko lēmumu pieņemšanā. Komisiju satrauc, ka ES dalībvalstīs sieviešu pārstāvība uzņēmumu lēmējinstitūcijās joprojām ir ļoti zema. Prezidentūras sagatavotajā Padomes diskusijas dokumentā norādīts, ka ES 60% no augstskolu absolventiem  un 45% no ES darbaspēka ir sievietes, tomēr sieviešu līdzdalība ekonomisko lēmumu pieņemšanā, tai skaitā, uzņēmumu valdēs joprojām ir neproporcionāli zema - 2010.gadā tikai 12% no valdes locekļiem un 3% no valdes priekšsēdētājiem lielākajos biržā kotētajos uzņēmumos bija sievietes. Tas ir panākts ar dažādām metodēm, piemēram, normatīvajos aktos nosakot obligātas dzimumu kvotas, korporatīvās pārvaldības kodeksos ietverot brīvprātīgas rekomendācijas par dzimumu līdzsvaru u.tml. Vienlaikus Komisija vērš uzmanību arī uz pētījumu rezultātiem, kas liecina, ka finanšu rādītāji uzņēmumos, kuru lēmējinstitūcijās ir pārstāvētas sievietes, ir labāki nekā uzņēmumos, kuru lēmējinstitūcijās nav sieviešu vai to īpatsvars ir ļoti zems.

Komisijas viceprezidente, tieslietu, pamattiesību un pilsonības komisāre V.Redinga 2011.gadā pauda savu apņemšanos 2012.gada martā pārskatīt situāciju attiecībā uz sieviešu pārstāvību uzņēmumu valdēs un aicināja uzņēmumu vadītājus brīvprātīgi palielināt sieviešu pārstāvību uzņēmumu valdēs, sasniedzot 30% sieviešu pārstāvību līdz 2015.gadam un 40% - līdz 2020.gadam. Ja uzņēmumu vadītāju brīvprātīgā iniciatīva negūs atbalstu, Komisija varētu nākt klajā ar ES tiesību akta priekšlikumu, kas uzliktu pienākumu dalībvalstīm nodrošināt šo mērķu sasniegšanu.

2011.gada augustā Labklājības ministrija informēja Latvijas Darba devēju konfederāciju un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru par šo Komisijas iniciatīvu un aicināja atbalstīt uzņēmumu brīvprātīgu apņemšanos palielināt sieviešu pārstāvību uzņēmumu valdēs.   

Latvijas situācijas apraksts:

Saskaņā ar statistikas datiem 2010.gadā Latvijā sieviešu īpatsvars augstākajās lēmumu pieņemšanas pozīcijās (direktori, izpilddirektori, mazo uzņēmumu vadītāji) mazos uzņēmumos bija 36%, kas ES dalībvalstu vidū ir labākie rādītāji kopā ar Spāniju un Franciju. Arī dati par sieviešu skaitu uzņēmumu valdēs (dati tiek apkopoti par lielākajiem biržā kotētajiem uzņēmumiem; Latvijā - 33 uzņēmumi) ir salīdzinoši augsti, jo 23% no valdes locekļiem ir sievietes (Latvija ieņem ceturto vietu Eiropas valstu vidū aiz Norvēģijas - 40%, Zviedrijas un Somijas - 26%). Turklāt pēdējos gados ir vērojams būtisks progress: 2004.gadā sieviešu īpatsvars uzņēmumu valdēs Latvijā bija 10%, 2007.gadā - 17%, 2010.gadā - 23%[1].

Latvijā nav īstenoti specifiski, mērķēti pasākumi, lai palielinātu sieviešu īpatsvaru uzņēmumu valdēs. Līdz ar to Latvijas salīdzinoši labos rādītājus varētu uzskatīt par kultūras vai vēsturiski izveidojušos fenomenu. Tomēr sieviešu un vīriešu skaits uzņēmējdarbībā ir neproporcionāls, kam ir vairāki iemesli, jo īpaši uzņēmējdarbības uzsākšanas ziņā. Proti, sievietes izvēlas mazāk riskēt, jo biežāk nekā vīriešiem viņu apgādībā ir bērni un citi ģimenes locekļi; sievietes vidēji pelna mazāk nekā vīrieši, kas viņām neļauj veidot uzkrājumus uzņēmējdarbības uzsākšanai; sievietēm ir mazāk pieejams privātais transports, kas ierobežo pārvietošanos, tāpat viņām ir mazāk brīva laika, ņemot vērā rūpes par bērniem un mājām, un citi faktori.

Viens no iemesliem, kas ietekmē to, ka sievietes ir mazāk pārstāvētas uzņēmumu valdēs, ir sabiedrības stereotipi par sievieti kā sliktāku vadītāju un lēmumu pieņēmēju. Vēl viens iemesls, kas sievietēm neļauj būt vadošā amatā un bremzē profesionālo izaugsmi, ir darba un ģimenes dzīves saskaņošanas grūtības (pārrāvumi karjerā saistībā ar bērna kopšanas atvaļinājumu, lielāka atbildība par bērnu audzināšanu, bieža slimības prombūtne bērnu slimošanas laikā, rūpes par mājsaimniecību u.c.).

Latvijā līdz šim veikti atsevišķi, epizodiski atbalsta pasākumi uzņēmējdarbības uzsākšanai vai atbalstam jaunizveidotajiem uzņēmumiem valsts līmenī, kur sievietes ir galvenā mērķa grupa, piemēram Hipotēku bankas mikrokredītu līnija lauku sievietēm-uzņēmējām. Tāpat ir notikušas atsevišķas aktivitātes saistībā ar uzņēmējdarbības mentoringa programmām. Biedrība „Līdere" sadarbībā ar Ekonomikas ministriju 2007.gadā un 2010.gadā ir īstenojusi 2 mentoringa programmas, vienu kompetences semināru un vienu radošo darbnīcu uzņēmējiem. Minētajās aktivitātēs piedalījās gan vīrieši, gan sievietes, īpaši neizceļot sievietes kā mērķa grupu.

Nodarbinātības valsts aģentūrā (turpmāk - Aģentūra) tiek ieviesta programma „Atbalsts pašnodarbinātības un uzņēmējdarbības uzsākšanai, sniedzot finansiālu atbalstu biznesa plāna izstrādei un īstenošanai (līdz 2000 latiem). 2012.gadā pasākumā plānots iesaistīt 300 bezdarbniekus, no kuriem 250 saņems konsultācijas biznesa plāna izstrādei un 50 varēs iesniegt pastāvīgi izstrādātus biznesa plānus. Atbalstu plānots sniegt 100 labāko biznesa plānu īstenošanai. Kopumā sieviešu līdzdalība šajā programmā ir bijusi augstāka nekā vīriešu: 2010.gadā aptuveni 64% no dalībniekiem bija sievietes, bet 2011.gadā - 72%.

Padomes 2012.gada 17.februāra sanāksmē plānota ministru diskusija par šādiem jautājumiem:

1.      Kādi ir kavējošie faktori, lai neļauj palielināt sieviešu īpatsvaru uzņēmumu valdēs?

2.      Kā ir iespējams pārvarēt šos kavējošos faktorus un saprātīgā termiņā sasniegt ilgtspējīgu progresu?

3.      Kādi veiksmīgi pasākumi jūsu valstī nesen ir veikti, lai uzlabotu dzimumu līdzsvaru uzņēmumu valdēs?

4.      Kā Eiropas līmenī var uzlabot dzimumu līdzsvaru konkrētu uzņēmumu valdēs?

Latvijas atbildes uz diskusijas jautājumiem:

1.      Būtiskākie iemesli zemajam sieviešu īpatsvaram uzņēmumu valdēs un uzņēmējdarbībā kopumā ir sabiedrībā valdošie stereotipi par sievietes lomu, spējām un prasmēm, kā arī tas, ka sievietes neuzdrošinās uzsākt savu uzņēmējdarbību, jo tas ir saistīts ar zināmu risku. Papildus nozīmīgs faktors ir grūtības saskaņot darba un ģimenes dzīvi.

2.      Lai situāciju mainītu, svarīgi ir veicināt stereotipu par sievietes lomu, prasmēm un spējām izskaušanu sabiedrībā, un to darīt pēc iespējas agrākā vecumā, tomēr tas nav izdarāms īsā laikā. Tāpat svarīgs ir gan finansiālais atbalsts uzņēmējdarbības uzsākšanai, gan atbalsts zināšanu un prasmju pilnveidošanai, lai uzņēmums būtu ilgtspējīgs.

3.      Lai arī Latvijā kopumā sieviešu pārstāvība uzņēmumu valdēs ir salīdzinoši augstāka nekā vidēji ES, tomēr esošā situācija nav vērtējama tikai pozitīvi, jo īpaši ņemot vērā salīdzinoši augstu sieviešu nodarbinātības līmeni, kā arī sieviešu augsto īpatsvaru augstākās izglītības ieguvēju vidū. Latvijā nav īstenoti mērķtiecīgi pasākumi, lai uzlabotu dzimumu līdzsvaru uzņēmumu valdēs. Atbalsts konkrēti sieviešu uzņēmējdarbībai ir sniegts atsevišķu programmu vai projektu veidā, taču būtiski, ka šajās aktivitātēs iniciatīvu izrāda arī privātais sektors.   

4.      Latvija rezervēti izturas pret iespēju ES tiesību aktos noteikt regulējumu vai kvotas attiecībā uz sieviešu pārstāvību uzņēmumu valdēs. Uzskatām, ka veiksmīgāks rezultāts ir panākams, sadarbojoties ar sociālajiem partneriem un atbalstot sieviešu karjeras izaugsmi. Vienlaikus Latvija ir atvērta kopīga risinājuma meklēšanā Eiropas līmenī, lai veicinātu līdzsvarotu dzimumu pārstāvniecību uzņēmumu valdēs un uzņēmējdarbībā kopumā, turpinot aktualizēt šo tematu, kā arī izplatot labās prakses piemērus un izstrādājot ieteikumus vai vadlīnijas situācijas uzlabošanai.

 

2)       „ES-2020" stratēģija:

a)      Ikgadējais izaugsmes ziņojums un Vienotais nodarbinātības ziņojums Eiropas semestra kontekstā

2011.gada 23.novembrī Komisija publicēja Ikgadējo izaugsmes ziņojumu (un Vienoto nodarbinātības ziņojumu kā tā pielikumu), kurā ir apskatītas piecas galvenās prioritātes:

-       izaugsmei draudzīgas fiskālās konsolidācijas īstenošana,

-       normālas kreditēšanas atjaunošana ekonomikā,

-       izaugsmes un konkurētspējas veicināšana,

-       bezdarba un sociālo problēmu risināšana,

-       valsts pārvaldes modernizācija.

2012.gada Ikgadējais izaugsmes ziņojums tiek apspriests dažādos Padomes formātos no 2012.gada janvāra līdz martam. Balstoties uz Ikgadējā izaugsmes ziņojumā atspoguļotām prioritātēm un diskusijām, 2012.gada pavasara Eiropadome apstiprinās 2012.gada Eiropas semestra politiskās vadlīnijas. ES dalībvalstīm ir jāatspoguļo politika pavasara Eiropadomē pieņemto lēmumu (politiskās vadlīnijas) izpildei Nacionālajās reformu programmās, Stabilitātes un Konverģences programmās, kas ir jāiesniedz Komisijai līdz 2012.gada aprīļa vidum. Pēc tam Komisija analizēs un izvērtēs ES dalībvalstu nacionālās programmas un nāks klajā ar valstu specifiskām rekomendācijām ES dalībvalstīm. 2012.gada Eiropas semestris beigsies pēc Komisijas piedāvāto valstu specifisko rekomendāciju apstiprināšanas 2012.gada jūlija Padomē.

Savukārt Vienotajā nodarbinātības ziņojumā, kas ir viens no Ikgadējā izaugsmes ziņojuma pielikumiem, tiek norādīts, ka 2011.gada prioritātes tiek saglabātas arī turpmāk, taču būtiska uzmanība ir jāpievērš to praktiskai īstenošanai. Kā būtiskākie jautājumi tiek akcentēti:

-       jaunu darba vietu radīšana, lai sekmētu ekonomisko izaugsmi un bezdarba samazināšanos,

-       jauniešu bezdarbs,

-       efektīvas aktīvā darba tirgus politikas, kuras atbalsta atbilstoša pabalstu sistēma, lai veicinātu nodarbinātību un atgriešanos darba tirgū,

-       sociālās aizsardzības sistēmas, lai sniegtu atbalstu vismazāk aizsargātajām grupām,

-       prasmju uzlabošana.

i)        Padomes secinājumu projekts par darbības prioritātēm nodarbinātības un sociālās politikas jomā: politiskā vadība 2012.gadā

Secinājumu projektā uzsvērts, ka šobrīd 23 miljoniem ES iedzīvotāju nav darba un vairāk nekā 115 miljoni ir pakļauti nabadzības vai sociālās atstumtības riskam. Tāpēc ir būtiski, ka gan Ikgadējā izaugsmes ziņojumā un Vienotajā nodarbinātības ziņojumā, gan nodarbinātības politikas vadlīnijās tiek pievērsta uzmanība krīzes sociālajām sekām.

Secinājumu projektā dalībvalstis tiek aicinātas radīt apstākļus jaunu darba vietu radīšanai; padarīt vienkāršāku un saistošāku jaunu darbinieku pieņemšanu, mazinot darbaspēka nodokļus; mazināt augsto jauniešu bezdarbu, kā arī ilgtermiņa un cilvēku ar zemu prasmju līmeni bezdarbu; cīnīties pret nabadzību un sociālo atstumtību; veicināt ražīgumu un potenciālos ienākumus, ieguldot efektīvās izglītības un apmācību sistēmās, kā arī reformējot sociālās aizsardzības sistēmas. Vienlaikus Nodarbinātības komiteja tiek aicināta uzraudzīt Nacionālo Reformu programmu un Eiro Plus pakta saistību īstenošanu. Savukārt Sociālās aizsardzības komiteja tiek aicināta uzraudzīt progresu attiecībā uz dalībvalstu apņemšanos veidot pietiekamu un ilgtspējīgu sociālās aizsardzības sistēmu.

ii)      Priekšlikums Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm

Priekšlikums paredz, ka, izstrādājot savas nodarbinātības politikas, dalībvalstis arī 2012.gadā ņem vērā 2010.gada 21.oktobra Padomes lēmumā Nr.2010/707/ES minētās nodarbinātības politikas pamatnostādnes, kas ir daļa no integrētajām pamatnostādnēm „ES-2020" stratēģijas īstenošanā. Nodarbinātības jomā ir paredzētas šādas pamatnostādnes:

-          7.pamatnostādne: palielināt sieviešu un vīriešu dalību darba tirgū, mazināt strukturālo bezdarbu un veicināt darbavietu kvalitāti;

-          8.pamatnostādne: attīstīt kvalificētu darbaspēku, kas spēj reaģēt uz darba tirgus vajadzībām, un veicināt mūžizglītību;

-          9.pamatnostādne: uzlabot visu līmeņu izglītības un mācību sistēmas un palielināt tādu personu skaitu, kas iegūst augstāko izglītību un līdzvērtīgu izglītību;

-          10.pamatnostādne: sociālā iekļaušana un nabadzības apkarošana.

b)     Sociālās aizsardzības komitejas 3.ziņojums par ekonomiskās krīzes sociālajām sekām un notiekošo fiskālo konsolidāciju

Sociālās aizsardzības komitejas sagatavotajā ziņojumā tiek uzsvērts, ka krīzes ietekmē daudzās ES dalībvalstīs laikā no 2009.-2010.gadam (t.sk. Latvijā) ir novērojama situācijas pasliktināšanās darba tirgū, turklāt 8,5% no nodarbinātajiem iedzīvotājiem ES ir pakļauti nabadzības riskam (Latvijā - 9,7%). Ir vērojama arvien lielāka atkarība no sociālajiem pabalstiem. Lai arī bezdarbnieku pabalstu saņēmēju skaits 2011.gadā ir ievērojami samazinājies, vairākās ES dalībvalstīs ir reģistrēts sociālās palīdzības saņēmēju skaita pieaugums, kas norāda uz joprojām lielo spiedienu uz sociālās aizsardzības sistēmām. Turklāt lielās parādsaistības apdraud mājokļu pieejamību, jo, samazinoties ienākumiem krīzes laikā, mājsaimniecības nespēj tikt galā ar savām finansiālajām saistībām, lai veiktu savlaicīgu aizdevumu atmaksu. Tāpēc ziņojumā kā ieteikumi dalībvalstīm tiek izvirzīti:

-       pieejamie resursi jānovirza izaugsmei un darba vietu radīšanai,

-       nodarbinātības un sociālās aizsardzības jomās jāievieš strukturālās reformas,

-       par prioritāti jāizvirza bezdarba, īpaši jauniešu un ilgtermiņa bezdarba, samazināšana;

-       jāpalielina nodokļu bāze un jāstabilizē publiskās finanses,

-       jāpalielina darba tirgus elastība, jāsamazina nodokļu slogs un jāinvestē mūžizglītībā,

-       jāatvieglo nosacījumi uzņēmējiem, lai panāktu vairāk darba vietu izveidi,

-       aktīvie darba tirgus pasākumi jāorientē galvenokārt uz ilgstošajiem bezdarbniekiem,

-       jāturpina sociālās drošības sistēmu reformas,

-       jāpalielina pensionēšanās vecums, lai veicinātu ilgāku darba dzīvi,

-       jāturpina pensiju sistēmu reformas,

-       jāuzlabo prasmes, lai pielāgotos darba tirgus vajadzībām.

 Latvijas situācijas apraksts:

Saskaņā ar Eurostat datiem nodarbinātības līmenis 15-64 gadus veciem cilvēkiem pēdējo 3 gadu laikā ir pieaudzis tikai par 2 procentpunktiem līdz 63% (pēc straujā krituma 2009.gadā gandrīz par 8 procentpunktiem līdz 61%). 2011.gadā Aģentūrā bija pieteiktas tikai 26 156 brīvas darba vietas un uz katru brīvo darba vietu pretendēja vidēji 47 bezdarbnieki.

Jauniešu vecumā no 15-24 gadiem bezdarba līmenis Latvijā 3 gadu laikā ir dubultojies, 2011.gada 3.ceturksnī - 28%, kas ir par 7 procentpunktiem vairāk nekā vidēji ES (21%).

Saskaņā ar Aģentūras datiem 2011.gada beigās bija reģistrēti aptuveni 15 tūkstoši jauniešu-bezdarbnieku vecumā no 15-24 gadiem (kopā reģistrēti 139 tūkstoši), aptuveni 70% no tiem bija ar zemu izglītības līmeni (30,8% pamata, 32,3% vidējā  izglītība un 6,5% zemāka par pamatizglītību). Salīdzinājumā ar 2008.gada beigām jauniešu īpatsvars reģistrēto bezdarbnieku kopskaitā ir samazinājies no 14% līdz 11,8%, tomēr jauniešu-bezdarbnieku kopējais skaits ir pieaudzis par 5 tūkstošiem.

Saskaņā ar Centrālās Statistikas pārvaldes datiem ilgstošā bezdarba līmenis pēdējo 3 gadu laikā ir palielinājies 2 reizes - no 27% 2009.gadā līdz 58% 2011.gada 3.ceturksnī. 2011.gada novembrī tikai 24% no reģistrēto bezdarbnieku skaita saņēma bezdarbnieku pabalstu, kura vidējais apmērs bija 104 lati.

Iedzīvotāju vecumā no 25-64 gadiem iesaiste mūžizglītības pasākumos laika posmā no 2006. līdz 2010.gadam ir samazinājusies par 2 procentpunktiem - no 7% līdz 5%. Šis rādītājs būtiski atpaliek no ES vidējā rādītāja (9,1%). 

Nabadzības riskam pakļauto personu īpatsvars Latvijā 2010.gadā samazinājās līdz 19,3%, salīdzinot ar  2009.gadu, kad tas bija 21,3% (2008.gadā - 25,7%). Šāda tendence nav skaidrojama ar mājsaimniecību ienākumu situācijas uzlabošanos, bet gan ar kopējo mājsaimniecību ienākumu apjoma samazinājumu valstī. Krīzes apstākļos, samazinoties kopējiem sabiedrības ienākumiem, nabadzības riska slieksnis pazeminājās no 160 latiem 2009.gadā līdz 149 latiem 2010.gadā (nabadzības riska slieksnis 2008.gadā bija 192 lati)[2]. Līdz ar to samazinājās arī to cilvēku īpatsvars, kas nabadzības riska slieksni nesasniedz, kaut arī viņu ienākumi ir tādi paši vai pat zemāki nekā iepriekš. Tomēr rezultātā ir sarukusi plaisa starp turīgākajiem sabiedrības locekļiem un trūcīgākajiem. Pēc mājsaimniecību tipa visaugstākais nabadzības risks 2010.gadā bija daudzbērnu un nepilnām ģimenēm - attiecīgi 37% un 39%, bet pēc vecuma grupas bērniem (0-17 gadi) - 25%. Vērojama arī augsta (pieaugoša) atkarība no sociālajiem transfertiem. Nabadzības riska indekss, neņemot vērā sociālos transfertus, ir 46 procenti.

Lai mazinātu ekonomiskās lejupslīdes izraisīto negatīvo sociālo ietekmi un uzlabotu situāciju darba tirgū, pēdējos gados tika būtiski palielināts finansējums aktīvās darba tirgus politikas pasākumu īstenošanai, 2011.gadā tiem izlietojot 45 miljonus latu - 85,5% no tā ir Eiropas Sociālā fona finansējums (2008.gadā - 11 milj. latu, 2009.gadā - 32 milj., 2010.gadā - 64 milj.) un sniedzot bezdarbniekiem un darba meklētājiem aptuveni 207 tūkstošus pakalpojumu (apmācības, karjeras konsultācijas, pasākumus konkurētspējas paaugstināšanai, subsidētās nodarbinātības pasākumus; viens bezdarbnieks vai darba meklētājs var saņemt vairākus pakalpojumus). Laikā no 2009. līdz 2011.gadam tika izstrādāti un īstenoti jauni tautsaimniecības situācijai atbilstoši pasākumi dažādu mērķa grupu bezdarbniekiem - darba praktizēšana ar stipendiju pašvaldībās (šobrīd algotie pagaidu sabiedriskie darbi) tiem, kuri nesaņem bezdarbnieka pabalstu un vēlas iegūt vai uzturēt darbam nepieciešamās praktiskās iemaņas; apmācības programmas pieaugušo iesaistei mūžizglītībā, lai bezdarbnieki un bezdarba riskam pakļautas personas varētu papildināt un pilnveidot darbam nepieciešamās zināšanas un prasmes; pasākumi darba iemaņu gūšanai jauniešiem, lai palīdzētu viņiem iegūt pirmo darba pieredzi un palielinātu viņu nodarbināšanas iespējas. Pasākums „Darba praktizēšana ar stipendiju pašvaldībās" tika atzinīgi vērtēts starptautiskajā vidē un 2012.gada aprīlī Latvijā ir plānots rīkot pieredzes apmaiņas vizīti, kurā ES dalībvalstis tiks iepazīstinātas ar Latvijas pieredzi sabiedrisko darbu organizēšanā ekonomiskās lejupslīdes apstākļos.

Tika turpināti un pilnveidoti arī tradicionālie aktīvās darba tirgus politikas pasākumi darbaspēka prasmju un kvalifikācijas pilnveidošanai. Īpaši jāatzīmē 2011.gadā ieviestā apmācību kuponu sistēma - princips „nauda seko bezdarbniekam", kas izpaužas tādējādi, ka bezdarbnieks vai darba meklētājs pats izvēlas mācību iestādi un Aģentūra mācības noteiktā vērtībā apmaksā. Kopumā 2011.gadā apmācību pasākumos ar kuponu metodi piedalījās 23007 bezdarbnieki. 2012.gadā šajos pasākumos ir plānots iesaistīt aptuveni 40000 bezdarbnieku.

2011.gadā izstrādāti jauni uz jauniešiem-bezdarbniekiem vērsti pasākumi - „Darba vieta jaunietim" un „Atbalsts jauniešu brīvprātīgajam darbam", kuru mērķis ir attīstīt jauniešu praktiskās darba iemaņas, tādējādi stiprinot viņu konkurētspēju darba tirgū. Šajos pasākumos 2011.gadā piedalījās 1100 jaunieši. 2012.gadā šajā pasākumā ir plānots iesaistīt 1600 jauniešus.

Ņemot vērā, ka situācija tautsaimniecībā 2011.gadā pakāpeniski uzlabojās, darba tirgus politikas pasākumi tiek pielāgoti, pakāpeniski atsakoties no īstermiņa pasākumiem krīzes seku mazināšanai un pārejot uz pasākumiem, kas paaugstina darbaspēka kvalitāti un aktivitāti. Bezdarba mazināšanas pasākumi ir vērsti uz bezdarbnieku pēc iespējas ātru atgriešanu darba tirgū vai darba iemaņu un prasmju saglabāšanu nelabvēlīgos darba tirgus apstākļos. Tiek īstenoti gan cilvēkkapitāla izaugsmei paredzēti pasākumi, piemēram, apmācības, gan darba prasmes uzturoši pasākumi, piemēram, algoti pagaidu darbi vai aktivitātes sekundārajā darba tirgū. Tāpat tiek īstenoti algu subsīdiju pasākumi visnelabvēlīgākajā situācijā esošo bezdarbnieku atbalstam, kompensējot vispārēji zemāku vai sākotnēji zemāku darba ražīgumu darba vietā, kā arī piedāvātas dažāda veida konsultācijas un darba meklēšanas atbalsts.

Latvijas darba tirgū aktuāla kļūst reģionālās mobilitātes problemātika - ekonomiskā aktivitāte neveidojas pietiekamas darbspējīgo iedzīvotāju koncentrācijas trūkuma dēļ. 2012. gadā plānots izstrādāt priekšlikumus pasākumiem reģionālās mobilitātes veicināšanai Latvijā.

Lai ciešāk sasaistītu nodarbinātības politiku ar tautsaimniecības vajadzībām, nodrošinātu kompleksu pieeju zemas nodarbinātības un augsta bezdarba problēmu risināšanai, kā arī sakārtotu nodarbinātības jomā izstrādātus politikas plānošanas dokumentus, 2012.gadā tiks izstrādāts vienots vidējā termiņa attīstības plānošanas dokuments „Nodarbinātības politikas pamatnostādnes 2013.-2019.gadam", kurā tiks formulēti mērķi un uzdevumi augsta nodarbinātības līmeņa sasniegšanai valstī, identificēti šķēršļi darba tirgū, kā arī izvirzīti rīcības virzieni šo šķēršļu pārvarēšanai. Turpmāk nodarbinātības politikas veidošanu valstī nodrošinās trīs ministrijas - Ekonomikas ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija un Labklājības ministrija.

Labklājības ministrijas kompetences jomās 2012.gada laikā tiks veiks vispusīgs bezdarbnieku apmācību kuponu sistēmas izvērtējums; attīstīta bezdarbnieku profilēšanas un darba meklēšanas sistēma; uzlabots darba tirgus monitorings; pilnveidots algu subsīdiju mehānisms un jauniešu - bezdarbnieku atbalstam ieviests jauns pasākums „Darbnīcas jauniešiem".

Lai risinātu sabiedrības novecošanas izaicinājumu, kā arī nodrošinātu sociālās aizsardzības sistēmu ilgtspēju, izstrādāta  koncepcija „Par sociālās apdrošināšanas sistēmas ilgtermiņa stabilitāti"[3], kurā ietverti pasākumi attiecībā uz pensionēšanās vecuma paaugstināšanu līdz 65 gadiem, minimālā apdrošināšanas stāža paaugstināšanu, lai iegūtu tiesības uz vecuma pensiju, veikt ar sociālajām apdrošināšanas iemaksām nesegto pakalpojumu izmaksas avota pārstrukturēšanu uz valsts pamatbudžetu. Turpinot iesākto sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitātes nodrošināšanai, Labklājības ministrija ir sagatavojusi grozījumus Koncepcijā (pašlaik saskaņošanā), kur paredzēta pakāpeniska pensijas vecuma paaugstināšana līdz 65 gadiem, sākot ar 2014.gadu (ar 2014. un 2015.gada 1.janvārī paaugstinot pensijas vecumu par trim mēnešiem, bet, sākot ar 2016.gadu, ik gadu to paaugstinot par pusgadu, līdz 2020.gadā tiek sasniegts 65 gadu vecums). Vienlaikus no 10 uz 15 gadiem, sākot ar 2014.gadu, plānots paaugstināt minimālo apdrošināšanas stāžu, kas ļauj kvalificēties vecuma pensijas saņemšanai, un ar 2014.gadu atslogot sociālās apdrošināšanas speciālo budžetu no tam neraksturīgām (ar sociālās apdrošināšanas iemaksām nesegtām) izmaksām, konkrētāk - piemaksām pie vecuma un invaliditātes pensijām, to izmaksu pārvirzot uz valsts pamatbudžetu.

Papildus, lai novērstu atkarību no pabalstiem, Labklājības ministrija izstrādā sociālās palīdzības sistēmas izmaiņu priekšlikumus, lai motivētu iedzīvotājus aktīvi meklēt darbu un uzlabot savas prasmes un zināšanas.

Padomes 2012.gada 17.februāra sanāksmē plānots:

  • rīkot ministru diskusiju par šādiem jautājumiem:

1.      Kādi pasākumi un aktīvas darba tirgus politikas ir bijušas visefektīvākās, lai atgrieztu un noturētu cilvēkus darba tirgū? Vai visaptverošs ietvars, lai cīnītos pret jauniešu bezdarbu, ir bijis daļa no šiem pasākumiem? Kāpēc dažas politikas nav bijušas pietiekamas?

2.      Vai aktīvas iekļaušanas stratēģijas ir bijušas veiksmīgas, lai aizsargātu vismazāk aizsargātās grupas un tās, kuras krīze ir ietekmējusi visvairāk?

3.      Ņemot vērā prioritāti atjaunot Eiropas izaugsmi, ko ietver arī Eiro Plus pakta apņemšanās, kuras strukturālās reformas saistībā ar nodarbinātību un sociālo aizsardzību būtu uzskatāmas par nacionālā līmeņa prioritātēm 2012.gadā?

  • pieņemt secinājumus par darbības prioritātēm nodarbinātības un sociālās politikas jomā: politiskā vadība 2012.gadā;
  • pieņemt Vienoto nodarbinātības ziņojumu;
  • uzklausīt Sociālās aizsardzības komitejas viedokli par Ikgadējo izaugsmes ziņojumu;
  • atbalstīt vispārēju pieeju par Padomes lēmumu par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm;
  • pieņemt zināšanai Sociālās aizsardzības komitejas vēstījumus saistībā ar ziņojumu par ekonomiskās krīzes sociālajām sekām un notiekošo fiskālo konsolidāciju.

Latvijas atbildes uz diskusijas jautājumiem:

1.      Ņemot vērā krīzes būtisko ietekmi uz darba tirgu un darba vietu samazinājumu, par efektīviem var uzskatīt tādus aktīvās darba tirgus politikas pasākumus, kas vērsti uz darba tirgum nepieciešamo iemaņu un prasmju saglabāšanu, kā arī jaunu prasmju apgūšanu:

  • Latvija krīzes laikā izveidoja speciālu  programmu „Darba praktizēšana ar stipendiju pašvaldībās". Programmas kā sekundārā darba tirgus aktivitātes mērķis bija bezdarbnieku, kas nesaņem bezdarbnieku pabalstu (liela daļa iepriekš ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju un ilgstošo bezdarbnieku; biežāk nekā citos pasākumos pārstāvētas tādas grupas kā personas pēc ieslodzījuma, zemi kvalificēti bezdarbnieki, ļoti ilgstoši bezdarbnieki, romu tautības pārstāvji u.c.), aktivizācija un sagatavošana normālajam darba tirgum, darba prasmju uzturēšana, vienlaikus sniedzot finansiālu atbalstu. 2011.gadā beigās tika veikts šīs programmas novērtējums, kas parādīja, ka tā bija precīzi mērķēta un efektīva, kā arī palīdzēja programmas dalībniekiem pat īpaši nelabvēlīgos darba tirgus apstākļos sameklēt darbu. 
  • 2011.gadā Latvijā tika ieviesta apmācību kuponu sistēma - princips - nauda seko bezdarbniekam. Tas ļāva palielināt apmācību kvalitāti, ceļot konkurenci starp apmācību pakalpojumu sniedzējiem un piedāvājot Aģentūras klientiem pašiem izvēlēties izglītības iestādi.
  • Krīzes laikā tika izstrādātas un pielāgotas speciālas jauniešiem-bezdarbniekiem paredzētas programmas, piemēram, pasākums „Darba vieta jaunietim". Pasākumā tiek iesaistīti nelabvēlīgā situācijā esoši jaunieši bezdarbnieki vecumā no 18 līdz 24 gadiem. Pasākums nodrošina iespēju iegūt darba pieredzi laika periodā līdz 9 mēnešiem, pakāpeniski apgūstot jaunas prasmes un iemaņas. Jauniešus pasākuma ietvaros aizliegts nodarbināt nekvalificētos un mazkvalificētos darbos. Lai neveidotos situācijas, kad uzņēmēji darbiniekus aizvieto ar pasākuma dalībniekiem, ir paredzēti vairāki nosacījumi, kas to novērš. Darba devējs pasākumiem, kas paredz darba līguma slēgšanu, var pieteikt tikai no jauna izveidotas darba vietas (darba vietā vismaz četrus mēnešus pirms bezdarbnieka dalības pasākumā nav tikusi nodarbināta neviena cita persona, un attiecīgais bezdarbnieks nav ticis nodarbināts pie attiecīgā darba devēja vismaz 12 mēnešus pirms iesaistes pasākumā).
  • 2011.gadā jauniešiem-bezdarbniekiem bija iespēja piedalīties aktīvās darba tirgus politikas pasākumā „Atbalsts jauniešu brīvprātīgajam darbam". Pasākuma mērķis ir veicināt jauniešu bezdarbnieku vecumā no 18 līdz 24 gadiem aktivitātes sabiedrības labā, popularizējot brīvprātīgā darba iespējas Latvijā un veicinot tā attīstību. Pasākuma ietvaros jaunietim bezdarbniekam biedrībās un nodibinājumos to statūtos noteikto funkciju veikšanai tiks dota iespēja strādāt sabiedrības labā (pasākums ilgst līdz 6 mēnešiem). Ņemot vērā nevalstisko organizāciju bezpeļņas un bieži vien projektorientēto darbību, pasākuma ietvaros paredzēta ikmēneša stipendijas izmaksa Ls 40 apmērā (jaunietim ar invaliditāti Ls 60).

Latvijas darba tirgus nav segmentēts, līdz ar to jāizvairās no pasākumiem, kas varētu radīt situāciju, kur jaunieši nevar pilnvērtīgi iekļauties darba tirgū, jo tiek piedāvāti tikai specifiski darba līgumi vai prakses vietas. Krīzes un stagnācijas apstākļos ir piesardzīgi jāīsteno šāda veida atbalsta pasākumi, kā arī tie jāsasaista ar darba tirgus kapacitāti un absorbcijas spēju, ievērojot mikrouzņēmumu īpatsvaru Latvijā, kas nav īpaši piemērots apmācību īstenošanai darba vietā un praksēm, valsts ekonomisko situāciju u.tml. Turklāt ir grūti pierādīt darbinieku aizvietošanu elastīgajā darba tirgū.

2.      Līdzšinējā pieredze liecina, ka Latvijas īstenotie pasākumi sekmējuši bezdarbnieku atgriešanos darba tirgū, kā arī nodrošinājuši prasmju un iemaņu saglabāšanu. Krīzes laikos cilvēki aktīvi iesaistījās pasākumā „Darba praktizēšana ar stipendiju pašvaldībās", kas liecina par nepieciešamību pēc papildu atbalsta un gatavību strādāt mazāk kvalificētu un smagu darbu. Ar 2012.gada 1.janvāri pasākums tika aizvietots ar algotajiem pagaidu sabiedriskajiem darbiem. Jaunais pasākums atšķiras no iepriekš īstenotās praktizēšanās pašvaldībās. Pirmkārt, šajā pasākumā pašvaldības pašas var noteikt tās nelabvēlīgā situācijā esošās bezdarbnieku grupas (piemēram, vientuļi vecāki, cilvēki ar invaliditāti, jaunieši u.c.), kuras pasākumos būtu jāiesaista. Otrkārt, par pasākumā iesaistīto bezdarbnieku tiks veiktas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas pensiju apdrošināšanai. Treškārt, pasākumu dalībnieks būs tiesīgs pieprasīt divas dienas mēnesī, lai piedalītos darba pārrunās un citos nodarbinātības atbalsta pasākumos.

Papildus no 2009.gada līdz 2011.gada beigām tika nodrošināts papildu atbalsts trūcīgajām personām un cilvēkiem ar zemiem ienākumiem. Valsts palielināja un diferencēja garantēto minimālo ienākumu (turpmāk - GMI) pabalsta apmēru no Ls 27 mēnesī līdz Ls 40 pieaugušajiem un Ls 45 bērniem, kā arī atviegloja kritērijus trūcīgā statusa noteikšanai. Valsts līdzfinansēja pašvaldībām 50% no mēnesī GMI pabalstam izlietotajiem līdzekļiem un 20% no mēnesī dzīvokļa pabalstam izlietotajiem līdzekļiem. Iegūstot trūcīgās personas statusu, cilvēkiem tika nodrošinātas lielākas iespējas izmantot arī veselības pakalpojumus..

3.      2012.gadā Latvijai ir šādi prioritārie uzdevumi nodarbinātības jomā darbaspēka piedāvājuma uzlabošanai:

  • bezdarbnieku profilēšanas sistēmas pilnveide, finanšietilpīgos pasākumos iesaistot tos, kas paši nevar atrast darbu bez valsts būtiska finansiāla atbalsta,
  • darba meklēšanas sistēmas pilnveide,
  • karjeras konsultāciju sistēmas uzlabošana un diferencēšana atbilstoši klientu grupām (jaunieši, cilvēki ar invaliditāti, ilgstošie bezdarbnieki u.c.),
  • reģionālās mobilitātes situācijas izpēte un veicināšana,
  • subsīdiju pakāpeniska samazināšana atbalsta laikā, diferencēšana atkarībā no, piemēram, invaliditātes smaguma un veida u.c.

Sociālās aizsardzības jomā 2012.gadā viens no būtiskiem uzdevumiem ir sociālās palīdzības sistēmas efektivitātes uzlabošana. Palielinot atbalstu - pabalstus un pakalpojumu pieejamību - krīzes situācijā nonākušajiem iedzīvotājiem un personu loku, kas uz šiem pabalstiem un pakalpojumiem ir tiesīgi pretendēt, valstī ir palielinājies iedzīvotāju skaits, kuri saņem dažāda veida palīdzību no valsts vai pašvaldībām (10% 2010.gada 1.ceturksnī līdz 13 % 2011.gada 2.ceturksnī)[4].

Lai nodrošinātu sociālās apdrošināšanas sistēmas ilgtspēju, radikālas reformas sociālās apdrošināšanas jomā nav nepieciešamas, un tās pamatprincipi nav jāmaina, bet nepieciešams veikt korekcijas gan sistēmas pašreizējās situācijas uzlabošanai, gan finanšu ilgtspējas nodrošināšanai. Šādu nepieciešamību nosaka ekonomiskā krīze un iepriekšējo gadu dāsnie lēmumi, kā arī demogrāfiskās izmaiņas nākotnē. Līdz ar to ir jāpaaugstina gan pensionēšanās vecums līdz 65 gadiem, gan minimālais apdrošināšanas stāžs, lai iegūtu tiesības uz vecuma pensiju, kā arī jāveic ar sociālajām apdrošināšanas iemaksām nesegto pakalpojumu izmaksas avota pārstrukturēšanu uz valsts pamatbudžetu.

Latvijas nostāja par izskatāmajiem dokumentiem:

Latvija atbalsta secinājumus par darbības prioritātēm nodarbinātības un sociālās politikas jomā 2012.gadā un kopumā piekrīt tajos ietvertajiem aicinājumiem, kuriem tiek pievērsta uzmanība arī Latvijā (jaunu darba vietu radīšana, darbaspēka nodokļu mazināšana, jauniešu, ilgtermiņa un cilvēku ar zemu prasmju līmeni bezdarba mazināšana; cīņa pret nabadzību un sociālo atstumtību; ražīguma veicināšana u.c.). Uzskatām, ka gan „ES 2020" stratēģijas mērķu sasniegšanai, gan krīzes sociālo seku mazināšanai ir būtiski turpināt iesāktās reformas un atbalsta pasākumu pilnveidošanu gan nodarbinātības, gan sociālās aizsardzības jomā, lai veicinātu aktīvāku līdzdalību darba tirgū un mazinātu sociālās atstumtības un nabadzības risku.

Latvija pieņem zināšanai Vienoto nodarbinātības ziņojumu un atbalsta tajā uzsvērtos jautājumus (jaunas darba vietas, jauniešu bezdarbs, efektīvas aktīvās darba tirgus politikas un sociālās aizsardzības sistēmas, darbaspēka prasmju uzlabošana), kas ir aktuāli arī Latvijā.

Latvija pieņem zināšanai Sociālās aizsardzības komitejas viedokli par Ikgadējo izaugsmes ziņojumu.

Latvija atbalsta vispārēju pieeju par nodarbinātības politikas pamatnostādņu pārapstiprināšanu uz 2012.gadu, kas saskaņā ar iepriekšēju vienošanos paliek nemainīgas vismaz trīs gadus, tādējādi koncentrējoties uz to praktisku ieviešanu.

Latvija pieņem zināšanai Sociālās aizsardzības komitejas vēstījumus saistībā ar ziņojumu par ekonomiskās krīzes sociālajām sekām un notiekošo fiskālo konsolidāciju.


[1] Eiropas Komisijas „Database:  women & men in decision making"

(http://ec.europa.eu/justice/gender-equality/gender-decision-making/database/index_en.htm)

[2] Nabadzības riska slieksnis ir 60% no ekvivalento rīcībā esošo ienākumu mediānas

[3] Apstiprināta ar Ministru kabineta 2010.gada 17.novembra rīkojumu Nr.674

[4] LR Centrālās statistikas pārvaldes dati